Voldemārs Šmidbergs dzimis 1893. gadā Rīgā. Latvijas smagatlēts, sporta tiesnesis, kolekcionārs.

Jaunībā nodarbojies ar svaru celšanu, spēlējis futbolu, skrējis, braucis ar riteni, bet ziemā slidojis. Vēlāk pievērsās svaru celšanai un cīņai. Apzinīgās sporta gaitas sāka 1910. gadā sporta biedrībā „Amatieris”, kuras Goda biedrs palika līdz pat 1940. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara V. Šmidbergs aktīvajā sportā vairs neatgriezās, jo kara savainojumi liedza nodarboties ar sportu.  „Amatieris”, II Rīgas Atlētu klubā un Latvijas Smagatlētikas savienībā darbojies to valdēs.  V. Šmidbergs pielika daudz pūļu, lai Rīgā, Salamonska cirkā, 1926. gadā pirmo reizi notiktu pasākums – I Eiropas amatieru meistarsacīkstes grieķu-romiešu cīņā. Vēlāk, jau pēc Otrā pasaules kara, viņš darbojās sporta biedrībās „Spartaks” un „Daugava”. 1966. gadā V. Šmidbergam piešķīra Vissavienības kategorijas tiesneša kategoriju smagatlētikā.

V. Šmidbergs iepazinās ar fotografēšanu 17 gadu vecumā, strādādams par mācekli fotodarbnīcā pie slavenā gaišreģa Eižena Finka. V. Šmidbergs  veidoja īpašas kompozīcijas – klusās dabas ar sporta priekšmetiem, pievērsās daudzveidīgām norisēm dabā, ikdienas notikumiem un cilvēkiem. V. Šmidbergs vairāk nekā 40 gadus strādājis poligrāfijas nozarē. Kopīgajās gaitās biedrībā „Amatieris” radās V. Šmidberga draudzība ar velo un moto braucēju, cirka mākslinieku, gravieri un zeltkali Kārli Vītoliņu. 1938. gadā V. Šmidbergs drauga 50 gadu jubilejas reizē laikrakstā „Sporta Pasaule” rakstīja: „Ja kādreiz Latvijas sportam radīsies sporta muzejs, tad jubilāra novēlējums ir visas viņa godalgas, balvas, vaiņagus un mākslas ratus, kuru skaits ap desmit, nodot glabāšanā minētā muzejā nākamām paaudzēm.” Jau 30. gados mazais Augļu ielas namiņš Pārdaugavā pārvērtās par savdabīgu privātu muzeju. Arī pēc Otrā pasaules kara posta gadiem tomēr izdevās Augļu ielas muzeju saglabāt un turpināt tā izveidi. Pēc ceturtdaļgadsimta viņš pats uzrakstīja testamentu saviem laikabiedriem ar līdzīgu novēlējumu par muzeju. Zināms mierinājums bija jaunā „Auroras” sporta nama uzcelšana. Ar toreizējā  rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Jāņa Urtāna, sporta komitejas vadītāja Mārtiņa Pagodkina un vēsturnieces Lidijas Tauriņas pūlēm 1974. gadā atklāja ekspozīciju „No Latvijas PSR sporta vēstures”, kurā kaut daļēji plašākas publikas apskatei tika atklātas kolekcijas bagātības. Daudzas V.Šmidberga kolekcijas nodotas Latvijas Sporta muzejam.                                                                                  V. Šmidbergs miris 1975. gadā Rīgā.

V.Šmidbergs un Sk.Smildziņa (Budovsks).

Andris Šics dzimis 1985.gada 12.maijā Siguldā. 

Treneris - Jānis Liepa. Ar kamaniņu braukšanu nodarbojas kopš 1995.gada.

Juris Šics dzimis 1983.gada 26.aprīlī Siguldā.

Treneri - Eva Hofmane, Jānis Liepa. Ar kamaniņu braukšanu nodarbojas kopš 1998.gada, sākotnēji startēja vieninieku sacensībās.

Abi brāļi absolvējuši Murjāņu Sporta ģimnāziju un Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju.

Kopā brāļi divnieku sacensībās startē kopš 2004.gada. Piedalījušies trijās Ziemas Olimpiskajās spēlēs. 2006.gadā Turīnā ieņēmuši 7.vietu divnieku sacensībās, pēc četriem gadiem Vankūverā izcīnīja otro vietu un saņēma sudraba medaļu, kas bija pirmā Latvijai Ziemas Olimpiskajās spēlēs pēc neatkarības atjaunošanas. 2014.gadā Sočos izcīnījuši bronzas medaļu divniekos un bronzas medaļu arī komandu stafetē. Pasaules čempionātos brāļi Šici ir izcīnījuši trīs bronzas medaļas jauktajā stafetē (2008.g., 2009.g., 2013.g.) un vienu divniekos (2011.g.). Eiropas čempionātos ir izcīnījis 2 zelta un vienu sudraba un vienu bronzas medaļu jauktajā stafetē.

Andris un Juris Šici 2015.gadā izcīnīja trešo vietu olimpiskajā Soču trasē (Krievija) notiekošajā Pasaules kausa izcīņas noslēdzošajā, devītajā posmā kamaniņu sportā, kas vienlaicīgi bija arī Eiropas čempionāts. Tādējādi viņi Eiropas čempionāta godalgas ieguvuši piekto reizi karjerā, tomēr pirmās četras tika izcīnītas komandu stafetes sacensībās. 2016.gada pasaules čempionātā viņiem sudraba medaļas stafetē, kā arī sudraba medaļas Eiropas čempionātā.                                                             Par sasniegumiem olimpiskajās spēlēs Andris Šics un Juris Šics apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. 

 

Viktors Ščerbatihs dzimis 1974.gada 6.oktobrī Dobelē. Latvijas svarcēlājs un politiķis, treneris.

V.Ščerbatihs ir četrkārtējs Olimpisko spēļu dalībnieks, Olimpiskais vicečempions 2004.gada Atēnu Olimpiādē un bronzas laureāts 2008.gada Pekinas Olimpiādē. Pasaules čempions 2007.gadā Taizemē, trīskārtējs Pasaules čempionātu bronzas medaļas laureāts (1997.g., 1998.g, 2003.g). Pieckārtējs Eiropas čempions (2001.g., 2005.g., 2006.g., 2007.g., 2008.g.), Eiropas vicečempions 2004.gadā un trīskārtējs Eiropas čempionāta bronzas laureāts (1997.g., 1999.g., 2000.g.). Viktora personīgie rekordi ir 206,0 kg raušanā, 260,0 kg grūšanā un 465,0 kg  (205,0+260,0) summā. Traumas dēļ no 2008.gada Eiropas čempionātos nav startējis. 2009.gadā uzvarējis Baltijas kausa sacensībās, bet 2011.gadā ieguvis otro vietu. Pasaules čempionātā 2010.gadā viņš palika bez rezultāta kopsummā. 2012.gadā paziņojis par sportista karjeras beigām. 2005.gadā un 2007.gadā saņēmis Gada balvu kā labākais sportists. Bija ievēlēts par deputātu 9.Saeimā no ZZS. Pēc Saeimas iesaistījās uzņēmējdarbībā. Atgriezies svarcelšanā un savam trenerim Eduardam Andruškevicam Ventspilī palīdz audzināt jaunos atlētus. 2017.gadā ievēlēts par Latvijas Svarcelšanas klubu apvienības prezidentu.

Bijis precējies, ir meita.

 

Daina Šveica dzimusi 1939.gada 28.jūlijā Jūrmalā. Latvijas airētāja. Zinātniece. Sabiedriska darbiniece.

Izglītību ieguvusi Rīgas Politehniskajā institūtā, ko absolvējusi 1965.gadā. Sporta karjeras laikā četras reizes izcīnījusi Eiropas čempiones titulu pārairu divniekā kopā ar Maiju Kaufmani (1963.g., 1964.g., 1965.g. un kopā ar T.Gomolko (1967.g.), kā arī vairākas reizes kļuvusi par PSRS čempioni (1963.g., 1965.g., 1967.g.). Vienīgais treneris bijis Juris Aldiņš, kurš rūpējās, lai sportisti gūtu labu izglītību. Viņa audzēkne Maija Kaufmane izstudēja par zobārsti, Daina Šveica kļuva par ķīmijas zinātņu doktori. 

D.Šveica vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. Pēc viņas iniciatīvas 1989.gada 21.maijā nodibināja Latvijas Olimpisko akadēmiju (LOA) un viņu ievēlēja par LOA prezidenti. LOA ierosināja nodibināt Latvijas olimpiešu klubu, tā dibināšana notika 1990.gada 15.janvārī, pirmā priekšsēdētāja pienākumus uzticēja Jāņa Lūša trenerim Valentīnam Mazzālītim. D.Šveica aktīvi iestājās par Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) atjaunošanu un, būdama starptautiskās airēšanas savienības  (FISA - International Federation of Rowing Associations) aktīva dalībniece, ieguva vēsturiskus materiālus par pirmskara LOK. 

1988.gada 19.novembrī Sporta biedrības „Daugava” sporta namā pulcējās 483 delegāti no sporta veidu federācijām, klubiem, biedrībām. LOK prezidenta amatam tika izvirzīti pieci kandidāti, to skaitā Daina Šveica. LOK Ģenerālās asamblejas pirmajā sesijā 1988.gada 1.decembrī D.Šveicu ievēlēja par LOK viceprezidenti. Šajā statusā viņa bija līdz 1992.gadam. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1992.gadā D.Šveicu iecēla par Latvijas Fiziskās kultūras un sporta komitejas (vēlāk Latvijas Sporta departaments) direktori. Veikusi nozīmīgu darbību Latvijas sporta sistēmas sakārtošanā un sportam nepieciešamo normatīvo aktu izstrādē. PSRS Nopelniem bagātā sporta meistare (1965.g.). 

Laikā no 1970.gada līdz 1990.gadam bijusi Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta zinātniskā līdzstrādniece. No 1993.gada līdz 2005.gadam - Latvijas Zinātņu akadēmijas Starptautiskās daļas vadītāja. Precējusies. Vīrs Aivars, ģimenē 2 bērni

 

Daina Šveica, treneris Juris Aldiņš un Maija Kaufmane.

Kārlis Strēlis dzimis 1943.gada 16.martā Madonas rajona Liezēres pagastā. Latvijas basketbolists, ārsts , politiķis.

Treneri – Alfrēds Krauklis, Augusts Raubēns.

Absolvējis Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultāti (1968.g.). Mācījies aspirantūrā Latvijas eksperimentālās un klīniskās medicīnas zinātniski pētnieciskajā institūtā (LEKMZPI – 1970.g.-1973.g.). 1974.gadā iegūts medicīnas zinātņu kandidāta grāds, kas 1992.gadā pielīdzināts Latvijas doktora grādam.

Kopš 1955.gada trenējās basketbolā. Bijis VEF (1960.g.-1963.g.) vēlāk – ASK (1964.g.-1979.g.) meistarkomandas dalībnieks. Latvijas izlases dalībnieks un kapteinis PSRS Tautu spartakiādēs (1967.g.;1971.g.;1975.g.). Pavisam Latvijas izlases sastāvā piedalījies 137 spēlēs, 5 reizes izcīnījis Latvijas basketbola čempiona nosaukumu (1961.g.; 1965.g.; 1971.g.g.;1973.g.; 1976.g.). Daudzkārtējs Rīgas čempions. 1964.gadā Rīgas ASK komandas sastāvā ieguvu PSRS vicečempiona nosaukumu. 1964.gadā bija PSRS junioru izlases kapteinis. ASK sastāvā piecas reizes kļuva par PSRS Bruņoto spēku čempionu, astoņas reizes iegūtas godalgotas vietas.

Daudzkārtējs Jāņa Krūmiņa kausa izcīņas uzvarētājs (1983.g.-1997.g.). Piedalās senioru basketbola čempionātos - 50 gadu vecuma grupā ieguvis otro vietu (1993.g. Lasvegasā), trešo vietu (1995.g.Kostarikā), piekto vietu (1997.g. Helsinkos), pirmo vietu 55 gadu vecuma grupā (1999.g. Montevideo). Senioru olimpiskajās spēlēs divas reizes ieguvis trešo vietu (1994.g. Brīsbeinā, Austrālijā un 1998.g. Portlendā, ASV). Bijis uzvarētājs Pasaules sporta spēļu čempionātos (1997.g. un 1999.gadā Sentdžordžijā, ASV). 

Strādājis par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku LEKMZPI Eksperimentālās fizioloģijas laboratorijā (1973.g.-1980.g.). Kopš 1980.gada strādājis Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmijā (agrāk Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūts) - Sporta spēļu katedras vadītājs, asociētais profesors (1985.g.-1998.g.). 1999.gadā vadījis Sporta akadēmijas Zinātnisko laboratoriju, kopš 2000.gada Sporta zinātnes institūta direktors. Sabiedriski aktīvs - Sporta medicīnas asociācijas viceprezidents, Latvijas Basketbola senioru kluba viceprezidents, Latvijas Florbola Savienības izglītības un veicināšanas komisijas vadītājs, Latvijas Olimpiskās akadēmijas senators. Akadēmiskās vienības "Austrums", vecbiedrs.                                                                                                                                                               Iekļāvies politiskās aktivitātēs. Partijas "Vienotība" (iepriekš "Jaunais laiks") biedrs, bijis 8.Saeimas deputāts, kopš 2009.gada - Rīgas domes deputāts. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeņa Goda zīmi.

 

Vasilijs Stepanovs dzimis 1927. gada 12.decembrī Ļeņingradā.

Ar svarcelšanu sācis nodarboties 1948. gadā. Nopietni sportam pievērsies 50. gadu sākumā, kad dienējis Baltijas flotē Liepājā. Trenējās sporta biedrībā ASK. Treneri – Jānis Spāre, Mihails Fraifelds.

1955. gadā V. Stepanovs izcīnīja sudraba medaļu pasaules čempionātā un kļuva par Eiropas čempionu vidējā svarā. 1956. gadā uzvarēja PSRS čempionātā vidējā svarā. Vairākas reizes labojis dažāda mēroga rekordus, tai skaitā pasaules rekordus. Laikā no 1953. līdz 1963. gadam bija PSRS komandas dalībnieks.1956. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Melburnā izcīnījis sudrabu svara kategorijā līdz 82,5 kg ar rezultātu 427,5 kg – sacensības tolaik notika trīscīņā.

Pēc sportista karjeras beigām līdz 2007. gadam V. Stepanovs strādāja par treneri.                                     Miris 2011. gada 8. aprīlī Rīgā.

 

Jānis Stendzenieks dzimis 1913.gada 8.februārī Katlakalna pagasta Stendzeniekos (Titurgciemā). Latvijas vieglatlēts.

Mācījies Pļavniekkalna pamatskolā, pēc tam tehniskajā skolā Rīgā. Piedalījies 5.Rīgas aizsargu pulka Katlakalna nodaļas sporta aktivitātēs. Strādājis Rīgā par santehniķi.

1936.gadā šķēpu raidījis 54,10 m tālumā, 1938.gadā pārvarējis 60 m atzīmi (60,80 m), bet pēc gada atradās otrajā vietā pēc Oto Jurģa šķēpa metēju ranga ar 62,96 m tālu raidījumu.  1942.gada 8.oktobrī pirmo reizi karjerā labojis Latvijas rekordu — 69,35 m, nākamajā - 1943.gadā - J.Stendzenieks kļuva par pirmo latvieti, kas šķēpmešanā pārsniedza 70 m robežu - 70,80 m. 1943.g. 18.janvārī žurnālā „Sporta Pasaule” latviešu sporta biedrības „Daugavieši” pārstāvis Jānis Stendzenieks tika atzīmēts kā pirmais latvietis, kura rezultāts jau nes pasaules klases šķēpraiža vārdu.

Sākās Otrais pasaules karš un drīz J.Stendzenieku iesauca leģionā. Kara beigās Stendzenieks nokļuva Vācijā, kur sportoja un DP (pārvietoto personu) nometnēs darbojas kā treneris. 1947.g. emigrēja uz Angliju un cerēja startēt 1948.g. Londonas olimpiskajās spēlēs. Diemžēl, J.Stendzenieks nevarēja startēt ne kā Latvijas pārstāvis, ne arī zem Anglijas karoga, jo to liedza DP statuss. „Letiņš dīpītis” - tā viņu nodēvēja izdevums "Athletics"- kļuva par Anglijas meistaru šķēpa mešanā 1947. un 1948.gadā (64,20m un 66,67 m). Neilgi pirms 1948.gada Vasaras Olimpiskajām spēlēm Londonā viņš Apvienotās Karalistes pilsētā Linkolnā sasniedza rezultātu 71,31 m. Olimpiskajās spēlēs uzvarētāja rezultāts 69,76 m. Vēlāk J.Stendzenieks pārcēlās uz dzīvi Čīlē, kur 1950.gadā ar rezultātu 67,19 m kļuva par kontinenta neoficiālo čempionu. Pēc sportista karjeras beigām kopā ar citu Čīlē dzīvojošu latvieti Edgaru Laipenieku strādāja par vieglatlētikas treneri Čīles izlasē. Kad Jānis Stendzenieks 1955.gadā atzīmēja savu sporta gaitu 25. gadskārtu, čīliešu sporta žurnāls "Estadio" viņam veltīja garu rakstu ar daudziem fotoattēliem, kuros Stendzenieks bija redzams gan brīvajā Latvijā, gan emigrācijā Vācijā, Anglijā, Čīlē. Virsraksts skanēja: "Šķēpa mešanas vectētiņš". Jāņa Stendzenieka audzēkne, Čīles sportiste Miguela Ārensa 1956.gadā Melburnas olimpiskajās spēlēs izcīnīja otro vietu - aiz čempiones, latvietes Ineses Jaunzemes. Mainoties Čīles politiskajām nostādnēm, J.Stendzenieks pārcēlās uz Ameriku - Kolorado štata Denveru, kur dzīvoja viņa radi.                                                                       Jānis Stendzenieks miris 1983.gada 14.jūnijā ASV.

„Daugavieši” - 1.rindā no kreisās pirmais – Jānis Stendzenieks. 3.rindā stāv 5.no kreisās katlakalnietis Eduards Jēkabsons (lodes un diska metējs). 

 

Andris Staģis dzimis 1941. gada 3. augustā Ropažu novadā. Latvijas vieglatlēts, statistiķis, vēsturnieks.

Absolvējis Rīgas Politehnisko institūtu (1969.g.).

Trenēties sācis 15 gadu vecumā pie Eduarda Jakobsona, sākumā vesera mešanā. Studējot augstskolā, pievērsies desmitcīņai un trīssolim. Ar savu labāko rezultātu 15,62 m arī šobrīd būtu Latvijas labāko trīssoļlēcēju vidū. No 1960. līdz 1972. gadam bijis Latvijas izlases dalībnieks. Vairākas reizes ierindojies Latvijas čempionātu medaļniekos. Personiskie rekordi: trīssoļlēkšanā –15,62 m; tāllēkšanā – 7,19 m; desmitcīņā – 6241 p.; vesera mešanā – 55,07 m.

Kopš 1953. gada nodarbojas ar vieglatlētikas statistiku.1971. gadā A. Staģis uzņemts Starptautiskajā vieglatlētikas statistiķu asociācijā (ATFS). Sarakstījis vairākas grāmatas par vieglatlētiku un sportu Latvijā:

 

• • Latvija – šķēpmetēju zeme (1992.g., kopā ar Ritu Vilciņu);
• • Latvijas vieglatlēti olimpiskajos 100 gados (1998.g.);
• • Latvijas vieglatlētika 100 gados (2000.g.);
• • Latvijas kārtslēcēju atbalstam (2007.g.);
• • Latvijas sports (2008.g.);
• • Šķēpa karalis Jānis (2009.g.);
• • Kārtslēkšana pasaulē un Latvijā (2011.g.);
• • Latvijas barjerskrējēji no Alslēbena līdz Olijaram (2013.g.);
• • Vieglatlētikas gadagrāmata 2015 (2014.g.);
• • Ikgadējās Latvijas vieglatlētikas gadagrāmatas.

Bijis inženieris VEF un Rīgas radiorūpnīcā, kā arī atslēdznieks Rīgas radiorūpnīcā un Preses namā. Kopš 2004. gada – pensionārs. Vaļasprieki: filatēlija, ogošana, kantrimūzika un šlāgeri. Precējies – sieva Gunta, meitas Margita un Laila.

 

 

Emīlija Sonka (Putniņa) dzimusi 1939.gada 4.novembrī Kuldīgā.. Latvijas riteņbraucēja, trenere. Bērnībā dzīvojusi Alsungas pagasta "Lazdās".

Absolvējusi Alsungas pamatskolu un Kooperatīvo tehnikumu.

Pirmais treneris Kuldīgas BJSS - Laimonis Legzdiņš, vēlāk Harijs Japiņš, bet PSRS izlasē igaunis Reins Kirsipū. Kuldīgas sporta skolā trenējusies no 1954. līdz 1959.gadam. Pirmais veiksmīgais starts 1955.gadā Alsungas patērētāju biedrības komandas sastāvā sacensībās Valmierā. Pārstāvējusi sporta biedrību „Vārpa”, vēlāk - „Dinamo”. Startējusi arī trekā.  Latvijā tolaik riteņbraukšanā sievietēm bijusi spēcīga konkurence, ko sastādīja Maidze Vimbāre, Zoja Matafonova, Baiba Caune un Māra Japiņa.

1964.gadā E.Sonka bija pirmā PSRS sportiste, kas izcīnījusi zeltu Pasaules čempionātā riteņbraukšanā, uzvarot  Francijā Sallanches pilsētā šosejas grupas braucienā. Trīs uzvaras ir guvusi PSRS čempionātā - 1963.gadā kļuva par čempioni treka riteņbraukšanā, 1964.gadā uzvarēja 20 km grupas braucienā šosejā un 1968.gadā - 20 km individuālajā braucienā šosejā. Kopumā PSRS čempionātos izcīnījusi 12 medaļas. Vēl E.Sonka ir izcīnījusi vairākas uzvaras Latvijas čempionātos. 1965.gadā E.Sonkai piešķirts PSRS Nopelniem bagātā sporta meistara nosaukums. Pēdējās sacensības šosejas riteņbraukšanā viņai bija 1970.gadā - PSRS čempionātā, kad kopā ar Latvijas izlasi, izcīnīta bronzas medaļa.

Pirmā darba vieta pēc karjeras beigšanas bijusi saimniecības vadītāja Iļģuciema bērnudārzā. Vēlāk strādājusi "Dinamo” sistēmā kā trenere metodiķe (1976.g.-1990.g.) un Rīgas Ļeņingradas rajona TIN Specializētās olimpisko rezervju riteņbraukšanas bērnu-jaunatnes sporta skolā par  direktora vietnieci mācību sporta darbā (1990.g. - 1994.g.). No 1994.gada līdz 2001.gadam bijusi veikala „Velosapnis” vadītāja.

 

 

Kārlis Skrastiņš dzimis 1974.gada 9.jūlijā Rīgā. Latvijas hokejists. 

Absolvējis Rīgas 93. vidusskolu, kur bija izveidota hokejistu klase. 

K.Skrastiņš hokejā trenēties sācis piecu gadu vecumā "Dinamo" sporta skolā. Pirmais treneris Helmuts Hincenbergs, vēlāk trenēja arī Jevgeņijs Banovs un Jevgeņijs Linkevičs, Mihails Beskašnovs. K.Skrastiņu uzaicināja pievienoties Rīgas RASMS komandai, kura 1990.g./91.gada sezonā izcīnīja 13. vietu PSRS otrajā līgā. Profesionāla spēlētāja karjeru uzsāka 1991.gadā HK Rīgas "Pārdaugava" sastāvā un aizvadīja trīs sezonas. 1993.gadā komanda izcīnīja Latvijas čempiona titulu. 1994.gadā K.Skrastiņš bija arī komandas kapteinis. 

1995.gadā K.Skrastiņš noslēdza līgumu uz trīs gadiem ar SM līgas čempionvienību Turku TPS, kuras galvenais treneris tolaik bija Latvijas izlases konsultants Vladimirs Jurzinovs. 1996. un 1997.gadā TPS sastāvā izcīnīja Somijas čempionāta sudraba medaļu un 1997.gadā komanda izcīnīja uzvaru arī IIHF Eiropas hokeja līgas un Superkausa turnīros. 1998.gada NHL draftā viņu izraudzījās Našvilas "Predators"un hokejists pārcēlās uz Ziemeļameriku. K.Skrastiņš "Predators" rindās aizvadīja piecas sezonas (1998.g.-2003.g.) Nevienā no tām komandai Stenlija kausa izcīņas spēlēm kvalificēties neizdevās. 2003.gadā "Predators" aizmainīja tiesības uz Skrastiņu Kolorādo "Avalanche". 2003.gadā Kolorādo "Avalanche" noslēdza ar K.Skrastiņu trīs gadu līgumu, bet 2006.gadā pagarināja līgumu uz nākamajām trim sezonām. 2004.-2005.gada NHL sezonas lokauta laikā K.Skrastiņš atgriezās Latvijā, sezonu aizvadot Latvijas hokeja līgas klubā HK Rīga 2000 un kopā ar komandu izcīnīja savu otro Latvijas čempiona titulu. 

Pateicoties savai izturībai un pašaizliedzībai, viņš ieguva iesauku "dzelzs vīrs" (Iron Man).  2008.gadā viņš tika aizmainīts uz Floridas "Panthers". 2009.gadā K.Skrastiņš parakstīja divu sezonu līgumu ar NHL klubu (2008.g.-2011.g.). Savas karjeras laikā Skrastiņš aizvadīja 832 spēles Nacionālās hokeja līgas klubos. Vairākus gadus K.Skrastiņam piederēja Nacionālās hokeja līgas rekords par visvairāk pēc kārtas aizvadītajām spēlēm starp aizsargiem - 495 spēles. Latvijas izlases sastāvā Skrastiņš piedalījies 151 spēlē. 1993.gadā spēlējis arī Pasaules čempionātā junioriem. Latvijas izlases sastāvā piedalījies 2002.g., 2006.g. un 2010.gada Olimpisko spēļu turnīros, kā arī divpadsmit (1993.g .- 2001.g. un 2003.g., 2005.g., 2009.g.) pasaules čempionātos. 2005.g. un 2009.g. pasaules čempionātā, kā arī 2006.g. un 2010.g. Olimpiskajās spēlēs, bijis Latvijas izlases kapteinis. Pēdējo spēli Latvijas izlases sastāvā aizvadīja 2010.gadā Vankūveras Olimpisko spēļu kvalifikācijas kārtā.

2011.gadā viņš parakstīja līgumu ar KHL klubu Jaroslavļas "Lokomotiv", kuras sastāvā ieguva Latvijas dzelzceļa kausu. 2011.gada 7.septembrī Krievijā avarēja lidmašīna Jak-42, kurā atradās Jaroslavļas "Lokomotiv" spēlētāji, tajā skaitā K.Skrastiņš. 

Latvijas Gada balvas sportā 2011.gadā viņam tika piešķirta balva "Paraugs sportā". 2012.gadā Latvijas hokeja federācija paziņoja, ka Latvijas izlases ietvaros iemūžina "7". numuru, ar kuru izlasē startēja K.Skrastiņš. Kārlis Skrastiņš bija precējies - sieva Zane, ģimenē trīs meitas - Karolīna, Laurēna un Vivienna.

 

Juris Silovs dzimis 1950.gada 30.augustā Krāslavā. Latvijas vieglatlēts.

Mācījies Krāslavas vidusskolā. Absolvējis Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu un vēlāk Rīgas Politehniskā institūta Celtniecības fakultāti.

Ar sportu sācis nodarboties 1965.gadā Krāslavā pie trenera Vladislava Skerškāna. 1968.gadā pārcēlās uz Rīgu, kur sāka trenēties pie tālaika vadošā sprinteru trenera Imanta Liepiņa. PSRS izlasē viņa treneris bija Nikolajs Politiko.  Rīgā 1970.gadā J.Silovs sasniedzis labāko Eiropas sasniegumu telpās 50 m distancē (5,5 s).

Piedalījies divās Olimpiskajās spēlēs (1972.g., 1976.g.). Minhenē PSRS sastāvā 1972.gadā izcīnīja sudraba medaļu 4×100 m stafetē. Finālā sasniegtais rezultāts 38,50 s bija jauns PSRS rekords. Pēc četriem gadiem Olimpiskajās spēlēs Monreālā stafetē tika izcīnīta bronzas medaļa (1976.g.). Abās Olimpiskajās spēlēs viņš veicis trešo stafetes posmu. 1976.gada Olimpiskajās spēles viņš startēja arī individuālajā 100 m distancē, kur nepārvarēja pirmo kārtu (priekšsacīkstēs - 10,7 s). 

1973. gada Universiādē Maskavā J.Silovs izcīnīja uzvaru 100 m distancē (10,37s), pusfinālā viņš distanci veica vēl ātrāk (10,33 s). Piedaloties Universiādēs J.Silovs ir izcīnījis divas zelta (1975.g., 1977.g.) un vienu sudraba (1973.g.) medaļu 4×100 m stafetē PSRS komandas sastāvā. Eiropas čempionātā 1974.gadā telpās 60 m distancē ieņēma 5. vietu (6,68 s), kā arī izcīnīja divas 4. vietas: individuālajā 100 m distancē (10,35 s) un 4×100 m stafetē. 1974.gada 14.februārī Maskavā, veicot 60 m distanci 6,4 s, uzstādīja Eiropas labāko sasniegumu telpās un atkārtoja labāko sasniegumu pasaulē. 

PSRS vicečempions 100 m skrējienā (1976.g. -10,42 s) un 60 m skrējienā telpās (1972.g. - 6,7 s)., kā arī ieguvis četras bronzas medaļas. J.Silovs 13 reizes ir izcīnījis Latvijas PSR čempiona titulu: 100 m (1968.g., 1970.g., 1971.g., 1979.g.), 200 m (1968.g., 1970.g.), 4×100 m stafetē (1968.g., 1978.g.), 50 m telpās (1971.g., 1973.g., 1977.g., 1978.g.) un 100 m telpās (1973.g.). 11 reizes dažādās sprinta distancēs sasniedzis Latvijas rekordu. Personiskie rekordi: 60 m – 6,65 s; 100 m – 10,33 s; 100 m (ar rokas hronometru ) – 101,1 s; 200 m – 21,3 s. Pārstāvējis sporta biedrību „Vārpa”, vēlāk Armijas sporta klubu (ASK).

1978.gadā beidzis sporta karjeru traumu dēļ. Pēc sporta karjeras kļuvis par uzņēmēju. 2006.gadā piedalījies 9. Saeimas vēlēšanās no partijas "Dzimtene" saraksta, tomēr netika ievēlēts. 1974.gadā J.Silovs laikraksta "Sports" aptaujā tika atzīts par populārāko sportistu Latvijā. Precējies – sieva Tatjana, meita Jūlija.

 

Gunārs Siliņš dzimis 1928.gada 5.februārī Rīgā. Latvijas basketbolists.

Pirmais Latvijas basketbolists, kurš piecdesmito gadu sākumā iekļuva PSRS izlasē.

Pirmo lielo panākumu basketbolā toreizējais Rīgas Valsts tehnikuma audzēknis guva 1946.gadā - tenisita laukumos Kronvalda bulvārī pie Nacionālā teātra. Rīgas jauniešu komanda trenera Augusta Raubēna vadībā izcīnīja pirmo vietu PSRS astoņu pilsētu turnīrā. Starp uzvarētājiem bija arī vēlāk populāri basketbolisti - Raimonds Karnītis, Jānis Saulītis, Elmārs Bušēvics.

No 1944.gada līdz 1949.gadam spēlējis Rīgas Dinamo. Tuvojoties dienesta laikam padomju armijā G.Siliņu 1949.gadā uzaicināja uz Maskavas Kara Gaisa spēku komandu (KGS). Viņš kļuva par vienu no labākajiem uzbrucējiem Padomju Savienībā un kā pirmais latviešu basketbolists izcīnīdams Eiropas čempiona titulu PSRS izlases sastāvā. No 1949.gada līdz 1954.gadam spēlēja armijas klubos Maskavā. 

1955.gada sākumā G.Siliņš pēc trenera Aleksandra Gomeļska uzaicinājuma atgriezās Rīgā un no 1955.gada līdz 1959.gadam piedalījās ASK lielāko panākumu izcīnīšanā. Pieckārtējs PSRS čempions (1952.g., 1955.g.-1958.g.), trīskārtējs vicečempions (1951.g., 1953.g., 1954.g.) un bronzas ieguvējs (1950.g.). Divkārtējs Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs (1958.g.-1959.g.). No 1955.gada līdz 1957.gadam spēlējis Latvijas izlasē, piedalījies 31 spēlē. PSRS tautu spartakiādes čempions (1956.g.). No 1953.gada līdz 1955.gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Eiropas čempions (1953.g.) un Eiropas čempionāta 3.vietas ieguvējs (1955.g.). PSRS izlases sastāvā 1954.gadā tika gūta uzvara arī Universiādē. 1953.gadā kļuva par PSRS Nopelniem bagāto sporta meistaru. 

„Būdams liels jautrībnieks dzīvē, arī basketbolu Siliņš spēlēja tāpat – viegli un nesasprindzināti” tā viņu raksturojis treneris A.Gomeļskis. „Viņam patika būt uzmanības centrā. Iespaidīga āriene, moderns apģērbs, cēla izturēšanās un sarunu maniere – viss viņā intriģēja. Savdabīgs aristokrātisms viņam bija iedzimts. Iniciatīvu viņš uzņēmās tikai tad, kad tā bija acīmredzami nepieciešama.”                                                                                                                                                    Pēc sportista gaitu beigām strādājis par dziļurbumu meistaru, piedalījies veterānu sacensībās. Gunārs Siliņš miris 2001.gada 21.maijā. Rīgā.

 

Jānis Serģis dzimis 1938.gada 16.jūnijā Cēsīs. Latvijas motokrosa braucējs.

Karjeru sācis kā soloklases braucējs. 1968.gadā sacensībās guva kājas savainojumu un pārgāja uz blakusvāģu motokrosu. 

Sākotnēji blakusvāģu motokrosā startējis kopā ar brāli Pēteri un izcīnījuši otro vietu Baltijas čempionātā. Karjeras laikā trīs reizes izcīnījis medaļu PSRS čempionātā - uzvaras tika gūtas 1971.gadā kopā ar Gunti Miglu un 1974.gadā ar Aldi Jansonu, savukārt 1982.gadā ar Jāni Suipi smagajā klasē tika izcīnīta bronza. Jānis Serģis karjeru beidza 1992.gadā, kad panākumus sāka gūt viņa dēls Kristers. Bijis sava dēla, pieckārtējā pasaules čempiona blakusvāģu motokrosā, Kristera Serģa pirmais treneris. 

1997.gadā apbalvots ar  Triju Zvaigžņu ordeni. 2011.gadā viņš saņēma Latvijas Gada balvu sportā par mūža ieguldījumu.

Mūžībā aizgājis 2017.gada 9.janvārī. 

 

Kristers Serģis dzimis 1974.gada 14.janvārī Cēsīs. Latvijas motokrosa braucējs. 

Pasaules čempionātos motokrosā blakusvāģu klasē startēja laika posmā no 1992. līdz 2008.gadam. Braucis kopā ar Arti Rasmani, Normundu Bērziņu, Ramonu van Millu, Svenu Verbrugi un Kasparu Stupeli. Piecas reizes kļuva par šo sacensību seriālu uzvarētāju (1997.g., 1998.g., 2000.g., 2001.g., 2002.g), 4 reizes ierindojās 2. vietā (1999.g., 2003.g., 2005.g., 2008.g.), 2007.gadā ierindojās 3.vietā.

"Sporta Avīzes" gada aptaujas uzvarētājs kopā ar Arti Rasmani: 1997.g.-1999.g. un 2001.g.—2002.g.

1997.gadā ticis apbalvots ar  Triju Zvaigžņu ordeni. Tagad uzņēmējs, SIA "Kristers Serģis Moto" īpašnieks. Precējies – sieva Adrija, meita Nikola.

 

Pāvels Seļivanovs dzimis 1952. gada 23. jūlijā Rīgā. Latvijas volejbolists.

Absolvējis Rīgas 16. vidusskolu, Rīgas Politehnisko institūtu un Latvijas Valsts fiziskās kultūras institūtu. Papildinājis zināšanas Londonas Biznesa skolā.

Treneri –Valdis Larionovs, Zigismunds Grigoļunovičs, Genadijs Paršins.

Sportista gaitas sācis 5. sporta skolas volejbola komandā. Pirmie panākumi gūti 1969. gadā, Baltijas kausa izcīņā jauniešiem ieņemot pirmo vietu. 18 gadu vecumā P. Seļivanovam tiek piedāvāta iespēja spēlēt tolaik slavenajā komandā„Radiotehniķis” (RRR), kurā viņš spēlē 17 gadus.1972. gadā PSRS pieaugušo čempionātā RRR komanda ar P. Seļivanovu sastāvā iegūst otro vietu. 1976. gadā PSRS izlases sastāvā piedalījies Monreālas olimpiskajās spēlēs, pārvedot mājās olimpisko sudraba medaļu. 1980. gadā olimpiskajās spēlēs Maskavā P. Seļivanovs gūst jaunu panākumu –PSRS komandas sastāvā izcīna zelta medaļu.

Spēlējot PSRS komandā, iegūst pasaules čempionāta kausu (1988.g.), kļūst par Eiropas čempionu (1977.g., 1978.g., 1979.g., 1983.g.), saņem pasaules čempiona titulu (1978.g., 1982.g.). PSRS čempions (1984.g.), sešas reizes PSRS vicečempions (1973.g.–1975.g.; 1983.g., 1986.g., 1987.g.).Piedalījies PSRS tautu spartakiādēs Latvijas PSR komandas sastāvā (1975.g. – 3. vieta, 1979.g. – 2. vieta, 1983.g.– 1. vieta). 80. gadu beigās P.Seļivanovs tālākās sporta gaitas turpina ārzemēs. 1987. gadā viņš noslēdz līgumu ar Beļģijas sporta klubu – sākumā kā kluba spēlētājs, bet vēlāk kā treneris. 1997. gadā atgriezies Rīgā un pievērsies uzņēmējdarbībai kokrūpniecības nozarē, ar Holandes partneriem izveidojot kopīgu uzņēmumu, kas savā nozarē Latvijā ir veiksmīgs. 2001. gadā P. Seļivanovs iesaistās politikā, kļūstot par Latvijas Pirmās partijas/Latvijas Ceļa (LPP/LC) biedru. No 2001. līdz 2005. gadam viņš aktīvi darbojies Rīgas domē kā deputāts, kandidējis arī uz Rīgas mēra amatu. P. Seļivanovs kopā ar Latvijas Olimpiešu kluba dalībniekiem iesaistījies jauniešu projektā „Pēdas”, organizējot uzkopšanas talkas, vasaras nometnes un citas aktivitātes.2003. gada 26. novembrī tiek ievēlēts par sporta kluba „Rīga” valdes priekšsēdētāju. Apbalvots ar divām PSRS medaļām „Par darba varonību”. Latvijas PSR populārākais sportists no 1975. līdz 1978. gadam.                                                                                                                                                         Precējies, sieva Valentīna un dēls Vadims.

 

Liene Sastapa dzimusi 1972.gada 14.janvārī Rīgā.

Treneri - Rūta Kelberere, Sandra Bremze, Gunta Rotšteina.

Pirmā skola - Rīgas 41.vidusskola, kur iegūta pamatizglītību. Paralēli mācījusies 3 gadus mūzikas skolā, spēlēja kontrabasu. Trešajā klasē apmeklēja basketbola treniņus, bet pārtrauca. Vēlāk turpināja mācības 10.klasē Murjāņu Sporta ģimnāzijā, ko absolvēja 1991.gadā. Turpinājusi studēt Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas institūtā, iegūstot psihologa kvalifikāciju. 

11 reizes bijusi Latvijas čempione - vieniniekā (1997.g.), bezstūrmaņa divniekā (1992.g., 1993.g., 1999.g.), pārairu divniekā (1993.g., 1997.g., 1998.g.), bezstūrmaņa četriniekā (1992.g., 1994.g., 1998.g., 1999.g.).  XXV 1992.gada Olimpiskajās spēlēs Barselona airēšanas sacensībās bezstūrmaņa divniekā iegūta 11.vieta. Pasaules junioru čempione astoņniekā PSRS izlases sastāvā (1990.g.), 2.vieta Nāciju kausa izcīņā bezstūrmaņa divniekā (1993.g.), 1997.g. - 8.vieta pārairu divniekā.

Beidzot sporta karjeru, 2000.gadā sāka strādāt Profesionālās izglītības kompetences centrā ”Rīgas Valsts tehnikums” par lietišķās komunikācijas un saskarsmes skolotāju. Vienmēr aktīva, Olaines stadionā 2011.gadā organizēja Olimpisko dienu. Piedalās sporta senjoru kustībā, 2013.gadā Pasaules meistaru sporta spēlēs senjoriem, Turīnas pilsētā, Itālijā izcīnīja zelta medaļu.

 

Minjona Sakse dzimusi 1930.gada 7.oktobrī. Latvijas volejboliste.

Minjonas Sakses sporta gaitas sākās Rīgas 5.vidusskolas skolotāja Artura Purava, vēlāk treneru Arvīda Pētersona un Leopolda Kovala vadībā. 

Spēlējusi Rīgas "Daugava" komandas sastāvā. 1960.gadā izcīnīja PSRS čempionāta bronzas medaļu. 1953.gadā gūta uzvara pasaules studentu meistarsacīkstēs. Latvijas PSR izlases sastāvā 1959.gada PSRS Tautu spartakiādē izcīnīja bronzas medaļu. Eiropas čempione (1958.g.) un Eiropas čempionāta sudraba medaļas laureāte (1955.g.). PSRS Sporta meistare.

PSRS izlases sastāvā Minjona Sakse - Hehta 1952.gadā izcīnījusi zelta medaļu Pasaules čempionātā, kļūstot par pirmo latviešu sportisti, kas izcīnījusi Pasaules čempiones titulu. Bez M.Sakses - Hehtas Maskavā par pasaules čempionu kļuva arī Jevgeņijs Košeļevs. Pēc četriem gadiem Parīzē par pasaules čempioni kļuva Valentīna Varkēviča, atkārtojot šo panākumu vēl pēc četriem gadiem Riodežaneiro. Pasaules čempiona godā turpmākajos gados bijuši - Skaidrīte Plismane, Eduards Lībiņš, Ivans Bugajenkovs un Pāvels Seļivanovs.                                                                                                 Minjona Sakse ilgus gadus bijusi kombināta Somdaris galvenā māksliniece. Vairs nav mūsu vidū.

 

 

 

 

 

     MĀRIS  ŠVEIDUKS

 Māris Šveiduks dzimis 1959.08.12. Aizputē. 1978. gadā  beidzis Liepājas 1.vidusskolu, 1982 Latvijas Sporta Pedagoģijas akadēmiju.

Pirmais Liepājas ledus halles direktors un American Sports Network TV Austrumeiropas direktors. No 1989.gada Liepājas fitnesa kluba Lāčplēsis direktors. 12-kārtējs čempions kultūrismā un fitnesā. 2000. un 2001. gadā pasaules čempions fitnesā. Latvijas Nacionālā amatieru fitnesa asociācijas prezidents. Latvijas Nacionālās Amatieru Bodibildinga asociācijas prezidents un Latas Fitnesa federācijas viceprezidents. Baltijā populārās uztura bagātinātāju līnijas Lāčplēša spēks un enerģija izveidotājs. Starptautiskās kategorijas tiesnesis kultūrismā un fitnesā. World Masters Games čempions pludmales volejbolā. Starptautiskā izdzīvošanas televīzijas šova Baltijas Robinsoni uzvarētājs. Sarakstījis grāmata: Kultūrisms no A  līdz Z (1993); Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā (2003).